Kultūras rondo

Latvijā tikai 30. gados rodas skaņu ierakstu studijas un rūpnīca “Bellaccord-Electro” izdod skaņuplates. Par skaņuplašu tirgus galvenajām tendencēm 20. gadsimta 20.–30. gados Kultūras rondo izvaicājam mūzikas vēsturnieku Albertu Rokpelni, kurš nākamajā nedēļā aizsāks lekciju ciklu Nacionālajā bibliotēkā, papildinot izteiksmīgo izstādi “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram”. Studijā būs arī  izstādes  kuratore Anete Skuja. Izstāde iepazīstina ar skaņas ierakstu un atskaņošanas tehnoloģiju kultūrvēsturisko mantojumu un  attīstību visa 20. gadsimta ietvaros. Kā pieturpunkti tiek izcelti nozīmīgākie skaņas nesēji un to atskaņotāji. Izstāde atspoguļo, kā ierakstu klausīšanās no elitāras privilēģijas pārtop par ikkatra cilvēka ikdienas sastāvdaļu, kļūstot par savas identitātes paušanas veidu, kultūras piederības atspoguļotāju un pretošanās paudēju politisko pārmaiņu laikos.  Izstādes scenogrāfija veidota, virzoties no fonogrāfa un turpinoties līdz pat kompaktdiskam. Šāda secīga virzība ieskicē dažādās klausīšanās vai pieredzes telpas un ataino pakāpeniskās pārmaiņas, kas 20. gadsimta laikā notikušas indivīda attiecībās ar mūziku un skaņu, tās patērēšanas un iegūšanas formu attīstībā. Izstāde ir mēģinājums parādīt, kā fiziskie ieraksti un atskaņotāji, kas nereti apvīti ar pieredzētu vai iemantotu nostalģiju, ietekmējuši ne tikai personīgo atmiņu, bet arī kolektīvās identitātes un kultūras mantojuma veidošanas procesu. Izstāde “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma līdz 16. novembrim.

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina. Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātrim – un Valmieras teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. „Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām.” Tā saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets). Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000.gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu „Krustojums ar galveno ceļu”. Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu „Cosmopolitan”. Iestudējuma „Cosmopolitan” pirmizrāde Valmieras teātrī šovakar, 4. oktobrī, bet nākamajā nedēļas nogalē – 11. un 12.oktobrī – varat izmantot iespēju apmeklēt Ugala teātri Vīlandē, Igaunijā, kur šo iestudējumu rādīs tieši tādā pašā skatuves versijā un arī ar tiem pašiem titriem.

Kāpēc rakstīt dzeju, kāpēc lasīt dzeju, kāpēc izdot grāmatā? Kultūras rondo iepazīstam jauno dzejnieci Līvu Martu Rozi un klausāmies dzeju no viņas debijas krājuma "Struktūra", kuru izdevis apgāds "Punctum". "Grāmata ir sajuta, ka kaut kas ir novests līdz galam un iesaiņots skaitā, elegantā formātā," atzīst Līva Marta Roze. Dzejoļi top, top, kādā brīdī to ir daudz. Krājumā ir apmēram septiņu gadu laikā krāti dzejoļi, bet daudz palikuši arī ārpus. "Ir dzejoļi, kurus uzrakstot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs; ir dzejoļi, par kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir slikti dzejoļi, bet tie tāpat ir jāuzraksta tīri rakstīšanas pēc, jo nevar arī visu laiku štancēt tikai labus tekstus, pa vidu ir arī ne tik labi teksti. Tad ir dzejoļi, kuri pirmajā mirklī neliekas pārliecinoši, bet paiet kāds laiks un tad tu uz viņiem paskaties ar lielāku distanci un saproti, ka patiesībā ir diezgan okay," stāsta Līva Marta Roze. "Mežs sakārto prātu, palīdz apklusināt domas," bilst Līva Marta Roze, atklājot arī, ka pēc 4-5 nedēļām Rīgā, viņa jūt nepieciešamību aizbraukt uz laukiem. "Vide, kas mani stimulē rakstīt ir Rīga un sabiedriskais transports, jo tur ir daudz iespaidu." Piedaloties Jauno autoru seminārā Līva Marta Roze atklājusi, ka savu dzejoļu lasīšana skaļi dod patīkamu adrenalīnu, bet savu darbu lasīšana radio studijā gan to nesniedz. Krājums izvirzīts arī O. Vācieša literārajai prēmijai dzejā.

Kā senču piedzīvotās traumas turpina mums nākt līdzi arī pēc vairākām paaudzēm un kā mēs varam dziedināt savu ievainoto kolektīvo atmiņu – nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot? Par šiem jautājumiem mudina domāt mākslinieces Lauras Veļas izstāde „Ievainotā atmiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40.gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. “Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori,” saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē. “Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas vecmāmiņas brāli. Savukārt mana vecmāmiņa atnāca no skolas tukšā mājā, kas arī ir ļoti traumējošas atmiņas. Tā kā [ierosme šai izstādei] ir no mana personiskā stāsta, bet tās pagātnes mācības es redzu gan savā ģimenē, gan citās. Tāpēc man likās – es noteikti neesmu vienīgā, kas izjūt šīs sekas! (..) Uztaisīju aptauju, kas bija brīvi pieejama [internetā], tā nebija viegla – bija daudz jāraksta, tas prasīja kādas 40 minūtes – un es cerēju, ka varbūt piedalīsies kādi 100 cilvēki. Bet piedalījās gandrīz 600!” Cilvēku rakstītais bijis emocionāls izaicinājums pat Lauras Veļas pētnieces rūdījumam. Dažas no aptaujās minētajām atziņām māksliniece iestrādājusi darbu sērijā „Vēstules nākotnei”, kas ir veltījums Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss. Iespēju rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē māksliniece Laura Veļa ieguvusi muzeja rīkotā konkursā, un izstādes tēma sasaucas arī ar 1949.gada deportāciju 75 gadu atceri. Izstādes kuratore ir mākslas vēsturniece Agnese Zviedre. Lauras Veļas personālizstāde „Ievainotā atmiņa” LNMM būs skatāma līdz 17.novembrim.

Kā senču piedzīvotās traumas turpina mums nākt līdzi arī pēc vairākām paaudzēm un kā mēs varam dziedināt savu ievainoto kolektīvo atmiņu – nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot? Par šiem jautājumiem mudina domāt mākslinieces Lauras Veļas izstāde „Ievainotā atmiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40.gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. “Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori,” saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē. “Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas vecmāmiņas brāli. Savukārt mana vecmāmiņa atnāca no skolas tukšā mājā, kas arī ir ļoti traumējošas atmiņas. Tā kā [ierosme šai izstādei] ir no mana personiskā stāsta, bet tās pagātnes mācības es redzu gan savā ģimenē, gan citās. Tāpēc man likās – es noteikti neesmu vienīgā, kas izjūt šīs sekas! (..) Uztaisīju aptauju, kas bija brīvi pieejama [internetā], tā nebija viegla – bija daudz jāraksta, tas prasīja kādas 40 minūtes – un es cerēju, ka varbūt piedalīsies kādi 100 cilvēki. Bet piedalījās gandrīz 600!” Cilvēku rakstītais bijis emocionāls izaicinājums pat Lauras Veļas pētnieces rūdījumam. Dažas no aptaujās minētajām atziņām māksliniece iestrādājusi darbu sērijā „Vēstules nākotnei”, kas ir veltījums Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss. Iespēju rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē māksliniece Laura Veļa ieguvusi muzeja rīkotā konkursā, un izstādes tēma sasaucas arī ar 1949.gada deportāciju 75 gadu atceri. Izstādes kuratore ir mākslas vēsturniece Agnese Zviedre. Lauras Veļas personālizstāde „Ievainotā atmiņa” LNMM būs skatāma līdz 17.novembrim.