Kultūras rondo

Šoreiz visu raidījuma laiku veltām sarunai par to, ko un kā mums palīdz saprast kultūras periodika. Cik daudz mēs lasām sarežģītākus un uz kritisko domāšanu virzošākus tekstus? Kāda ir kultūras periodikas redakcionālā atbildība, izvēloties un publicējot tekstus? Par to saruna ar četriem kultūras izdevumu autoriem un redaktoriem Kultūras rondo. Diskutē žurnāla „Tvērums” autors un filozofs Rūdis Bebrišs, izdevējs un „Mākslas Žurnāla” redaktors Valters Dakša, žurnāla „Domuzīme” zinātniskais konsultants Mārtiņš Mintaurs un viens no literārā žurnāla „Strāva” redaktoriem – Ivars Šteinbergs.

Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns.  „Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pārliecības, ka tam ir jābūt. Un mēs abas šogad neatkarīgi viena no otras esam nonākušas līdz pārliecībai, ka šiem stāstiem vajag būt pasaulē.” Grāmata „Uzzīmēsim stāstu” ir veidota kā ceļojums pašu izdomātā stāstā, kuru kopīgi zīmē mamma un viņas bērns. Mākslinieci tam iedvesmojusi meitiņa Grēta, kurai pašlaik ir pieci gadi. Savulaik tieši viņas pirmie zīmējumi Elīnai Brasliņai iedeva atslēgu uz to, kāda būs viņas pirmā grāmata un kas būs tās galvenais varonis. Elīnas Brasliņas bilžu grāmata „Uzzīmēsim stāstu?” iznākusi izdevniecībā „Liels un mazs”, kas nule kā nosvinēja savu 20 gadu jubileju.

Pieskāriens Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas gara spēkam un atstātajam mantojumam. Atzīmējot Jettiņas simtgadi, Cēsu muzejā tiekamies ar izstādes "Dzīvais cimds" kuratori Elīnu Apsīti. Vēl 27. un 28. decembrī Cēsu muzejā skatāma izstāde "Dzīvais cimds", kas veltīta Jettes Užānes simtgadei, viņas cimdu gleznām un viņas mūžam, kuru pārsvarā nācās pavadīt ratiņkrēslā. Izstādes kuratore ir filozofe un režisore Elīna Apsīte, kuru vecāki aizveda pie Jetiņas, kad viņai bija kādi seši gadi. Elīna izdevusi "Jetes dienu grāmatu", veidojusi kustību izrādi "Kā man gribas iet" un taps arī grāmata ar cimdu tehniskajiem zīmējumiem un fotogrāfijām. Jetes skolai arī vajadzīgs turpinājums. Kultūras rondo cimdu meditācija Cēsu izstādē kopā ar Elīnu Apsīti, bet 28. decembrī gaidāms īpašs izstādes noslēguma pasākums.

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak’ man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti). Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem.  Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai.  Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem. Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad.  Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni. Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa.  Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare. Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu.  -- Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu.

Kāda saikne pastāv starp ornamentu un mitoloģiju? Cik daudz no patiesajām zīmju nozīmēm esam devalvējuši, tās komercializējot? Un – vai ar akadēmisku folkloristikas spēku spēsim reabilitēt ugunskrusta nozīmi? Par daudzveidīgajām mitoloģiskā ornamenta izpausmēm mūsdienās, tā interpretāciju un kritiskajiem punktiem ārpus romantizētā skatījuma izvaicājam Latviešu folkloras krātuves pētnieci Digni Ūdri-Lielbārdi. Nesen Tartu Universitātē LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Digne Ūdre-Lielbārde aizstāvēja promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai aizstāvēšana. Promocijas darbs “The Latvian Folk Ornament and Mythology Nexus as Revival: Contested Historical Layers, Visualized Ideologies, and Commodified Creativity” (Latviešu tautas ornamenta un mitoloģijas saikne kā atjaunotā tradīcija: strīdīgi vēsturiskie slāņi, vizualizētas ideoloģijas un komercializēta jaunrade) veltīts latviskā tautas ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai, kas arheoloģiskajā materiālā un tradicionālajā kultūrā balstītām, vizuālajām formām piešķir saturisku jēgu, to saistot ar mitoloģiju un folkloru. Pētījumā analizēta šīs pieejas vēsturiskā attīstība un izpausmes kultūrā un vernakulārajās kultūrpraksēs sākot no 20. gadsimta sākumā līdz pat mūsdienām. Balstoties lauka pētījuma laikā veiktās intervijās, arhīvu materiālos un publicētos darbos, promocijas pētījumu veido četras publikācijas un tās apkopojoša nodaļa. Apkopojošā nodaļa sniedz padziļinātu ieskatu latviskā tautas ornamenta mitoloģiskās interpretācijas aizsākumos starpkaru perioda Latvijā un tās izveidotāja mākslinieka, dievtura, nacionālisma ideologa un pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa (1892–1942) intelektuālajā biogrāfijā, kā arī iezīmē promocijas darba teorētiskās nostādnes un ar pētnieka pašrefleksiju saistītus jautājumus. Promocijas darbs aktualizē folkloristikas teorētisko jautājumu problemātiku to apvienojot ar kolektīvās atmiņas studijām, postkoloniālo teoriju, sociālo kustību un vizualitātes studijām. Katrā no četrām promocijas darba publikācijām padziļināti analizēts kāds no laika periodiem, kad latviskais ornaments bijis cieši saistīts ar tā laika vēsturiskajām un ideoloģiskajām norisēm, vai arī detalizēti pētīts konkrēts vizuāls simbols. Pētniece Digne Ūdre-Lielbārde ir arī virtuālo izstāžu "Ornaments un mitoloģija", "Zīmju parki Latvijā" un "Zīmes vidē" autore.