Grāmatai pa pēdām

No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām. Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara. Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.   Plašāk par projektu šeit:

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”. Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs. Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču. Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina. Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām. Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.