Fono-Grāfs

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas akadēmiskajā telpā iestājās intelektuālais vakuums. Vairums zinātnieku un mākslinieku bija devušies trimdā. Arī lielākā daļa Latvijas Universitātes akadēmiskā personāla bija pametusi valsti. Tāpēc jaunā vara izjuta nepieciešamību pēc pārbaudītiem, ideoloģiski drošiem kadriem. Jau 1921. gadā Maskavā bija izveidots Sarkano profesoru institūts, lai nodrošinātu padomju valsts augstākās izglītības sistēmu ar zinošiem marksisma-ļeņinisma speciālistiem filozofijā, ekonomikā, vēsturē un citās disciplīnās. Latvieši ne tikai studēja Sarkano profesoru institūtā, bet arī pasniedza – Jānis Stienis (1899–1937), kurš vadīja Staļinam privātas nodarbības filozofijā, bija viens no pirmajiem institūta docētājiem. Iepriekšējos raidījumos esam pievērsušies to filozofu likteņiem, kuri palika Latvijā pēc atkārtotās padomju varas nostiprināšanās. Šoreiz aplūkosim domātājus, kuri atgriezās dzimtenē, bija absolvējuši sarkano profesūru un kļuva gan par politiskās, gan akadēmiskās elites kodolu. Marksisms-ļeņinisms tika pasniegts ne tikai kā vienīgā, pareizā filozofiskā mācība. Tas bija pasaules uzskats, kas aptvēra visas dzīves sfēras, un sarkanās profesūras kadriem nenācās viegli izskaidrot, ka apolitiskas zinātnes nav. Zinātnieks vai nu sekoja marksisma-ļeņinisma atziņām, vai arī bija strādnieku šķiras ienaidnieks. Raidījumā pievērsīsimies dažām epizodēm no Staļina laika diskusijām Latvijas akadēmiskajā telpā, kas atspoguļoja dabaszinātņu un marksisma-ļeņinisma sadursmi. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944–1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.

Filozofija kopš antīkajiem laikiem ir bijusi saistīta ar terapeitiskām praksēm. Ne viens vien nozīmīgs domātājs tiecās rast atbildi uz jautājumu - kā ir iespējama laba, pilnvērtīga dzīve? Jaunlaikos Spinozas “Ētika” ir spilgts terapeitiskās pieejas piemērs, jo filozofs darbā aplūkoja ne tikai ontoloģiskus jautājumus, bet arī skaidroja, kā pareizi kontrolēt savas emocijas.  Šoreiz raidījums pievērsīsies Mildai Palēvičai (1899-1972), kuras sākotnējās filozofiskās intereses bija saistītas ar jaunlaiku domu. Tieši tāpēc nav pārsteigums, ka daudzos grūtos dzīves brīžos filozofe pievērsās Spinozas filozofijai terapeitiskos nolūkos.  Šobrīd cītīgākie lasītāji var iepazīties ar Palēvičas dienasgrāmatām un arī viņas dzīves laikā neizdoto grāmatu par estētikas vēsturi Latvijā. Taču raidījumā būs iespējams dzirdēt arī vēl nepublicētus materiālus no arhīviem, kas atklās Palēvičas atzīšanos savos maldos padomju jaunās varas priekšā. Jaunās liecības ļaus veidot ieskatu, kā viņa mēģināja apvienot savu buržuāzisko bergsonisma iedvesmoto filozofiju ar padomju domu un tās dogmām. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu. Raidījumu vada Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš.

Tuvojoties starptautiskajai kosmonautikas / astronautikas dienai 12. aprīlī, raidījums “Fono-Grāfs” atgriežas pie raidījumu cikla, kas veltīts kosmosa tēmai un tās saistībai ar Latvijas intelektuālo un kultūras telpu.  Mūsu kosmiskā odiseja šoreiz turpināsies padomju Latvijā – kosmosa apgūšanas un iekarošanas zelta laikmetā. Līdz šim esam iepazinuši kosmosa izpētes ideju pirmssākumus, slepenus eksperimentus un aplūkojuši ceļošanu laikā un telpā. Tagad atbilstoši raidījuma jaunajām interesēm – Latvijas padomju filozofijas pētniecībai - klausītājiem atslodzei piedāvāsim ieskatīties tā laika filozofu pārdomās par kosmosa problemātiku. Iespējams ar laika distanci būs iespējams novērtēt, cik reālistiski, vai tieši pretēji, utopiski domātāji redzēja kosmosa zinātnes un izpētes sniegtās iespējas. Par spīti kosmosa tēmas vispārējai popularitātei Padomju savienībā, LPSR filozofi nemaz tik daudz par šo jautājumu nav izteikušies. Raidījumā pievērsīsimies jau dzirdētām personībām, tādām kā padomju domas klasiķim, Ernstam Karpovicam, taču pieminēsim arī mazāk zināmu, tomēr tāpēc ne mazāk interesantu, pat mītiem un leģendām apvītu domātāju. Mūsdienās Valērijs Markovs (1924–2006) ir pilnībā aizmirsts domātājs, kurš kosmosa apgūšanas filozofiskajiem jautājumiem veltījis rakstus un lekcijas.  Noteikti atzīmēsim arī atmodas laika filozofus, kuri neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pievēršas kosmosa tematikai. Vai šī interese saistāma tikai ar Kanta slaveno izteikumu par divām lietām, kas raisa izbrīnu - zvaigžņoto debesi un morālo likumu, vai tur slēpjas kādi citi apsvērumi? Raidījums top ar VKKF finansiālu atbalstu.

Grēksūdze ir izsenis zināms žanrs filozofijā. Jau Sokrats aicināja sniegt norēķinu par savu dzīvi. Svētā Augustīna viduslaikos rakstītā “Atzīšanās” joprojām ir viens no kanoniskajiem tekstiem filozofijā. Arī Renē Dekarta jauno laiku “Meditācijas” ir iespējams interpretēt kā grēksūdzes variāciju. Taču lai arī kādu formu ieņemtu grēksūdze, tā paredz vērtību skalu, kas ļauj grēksūdzi ne tikai strukturēt, bet arī nosaka tās vadmotīvu. 20. gadsimta 20. gados Josifs Staļins aktualizēja grēksūdzi Padomju Krievijā. Paškritikas sākotnējais nolūks bija cīnīties pret birokrātiju. Staļins uzskatīja, ka birokrātija pārtiek no darba ļaužu vājībām un kļūdām, un tā baidās no tautas kritikas kā no uguns. Lai kontrolētu valsts un ierēdniecības aparātu, padomju pilsoņus aicināja atklāti ziņot par novērotajām nepilnībām - kritizēt boļševisma iekārtu no iekšienes un no apakšas. Drīz vien ziņojumi, kritikas un paškritikas pasākumi kļuva par ikdienas sastāvdaļu visās dzīves sfēras. Kad 1944. gadā Latvijā atkārtoti nostiprinājās Padomju vara, ar paškritikas kultūru nācās iepazīties latviešu filozofiem, kuri bija izlēmuši nedoties trimdā. Šodien viņu paškritikas ir rodamas arhīvu mapēs kā groteskas liecības par Staļina režīmu. Raidījumā pievērsīsimies vienai no tām - Paula Dāles rakstītajai un pārdomāsim grēksūdzes filozofiskos aspektus. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.

Intelektuālajās biogrāfijās ierasti tiek akcentētas personības svarīgākas idejas un ietekmes, reti pievēršoties miesiskajai pusei. Tāpēc grāmatu plauktos joprojām nav atrodami pētījumi par, piemēram, Imanuela Kanta (1724–1804) vai Gotfrīda Leibnica (1646–1716) ķermeņu biogrāfijām. Raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji gan ir vēstījuši par dažādu domātāju ķermeņiem un kauliņiem, kuri ir viesojušies Latvijā. Iepriekšējos raidījumos jau esam pievērsušies gan zirjāņu filozofa Kaļistrata Žakova (1866–1926) līķa nedienām, gan literatūrkritiķa, nihilista Dmitrija Pisareva (1840–1868) mirstīgo atlieku mīklainajām gaitām. Inspektora Patafona vadībā, esam dzinuši pēdas vācu ideālista Gustava Teihmillera (1832–1888) smadzenēm un Kanta kauliņiem. Šoreiz raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji devās uz Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju, lai, konsultējoties ar medicīnas vēstures pētniekiem, pārbaudītu versijas par Žakova smadzeņu likteni, kā arī izvirzītu hipotēzes par Pisareva mirstīgo atlieku ceļu no Dubultu pludmales līdz Sanktpēterburgas kapsētai. Raidījums top ar VKKF finansiālu atbalstu.