Fono-Grāfs

Janeka plūstošais epallēlisms

Raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji šoreiz pievērsīsies kādai ekscentriskai Latvijā radītai teorijai. Tās tēvs ir Aleksandrs Miķelis Janeks (1891-1970) - viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma Latvijas ķīmiķiem. Paralēli pedagoģiskam un zinātniskam darbam viņš pievērsās arī filozofiskām pārdomām radot savu metafizisko sistēmu. Īsumā, epallēlisms paredz, ka īstenībā nepastāv, piemēram, elektroni vai atomi, jo tie uzrādās kā tikai laiciskā secīgumā radušies veidojumi. Savukārt materiālās lietas viņš dēvē par kondensācijām. Tādējādi Janeka izprastā realitāte ir nepārtraukta plūsma - priekšstats, kas ir aizgūts no Bergsona. Vietējie domātāji, lai arī atzinīgi uzņem viņa idejas, tomēr ir samulsuši, ka nepastāv nekas stabils un negrozīgs. Janeka zinātniskā darbība starpakara laikos bieži aizved arī uz Vāciju un Franciju. Viņu īpaši interesē Francijas kultūras dzīve. Tāpēc, ņemot vērā, ka šogad plaši visā pasaulē notika Delēza 100 gadu atzīmēšana, tad viens no raidījuma veidotāju jautājumiem būs par to, cik lielā mērā Janeka sistēmu var skatīt kā delēzisma patieso sākuma punktu? Reizē raidījumā pievērsīsimies arī Janeka galveno ideju un dzīves izklāstam. Vada: Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš. Raidījums top ar VKKF atbalstu.

Virtuves filozofija

Iestājoties tumšākiem vakariem, nemīlīgam laikam un ziemas salam, saviesīgā dzīve aizvien sāk noritēt iekštelpās. Mūsu reģionā vieta, kur pārrunāt būtiskus jautājumus, brīvi paust dažādus uzskatus un ļauties kaislībām, tradicionāli ir bijusi virtuve. Par “virtuves filozofiju” var nievājoši dēvēt pārdomas un sarunas, kas tiek risinātas privāti un nereti notiek kopā ar grādīgu dzērienu lietošanu. Imanuels Kants, visticamāk, šādu domāšanu neatzītu par brīvu, jo ķēķa sarunas nemēdz iznest publiskai apspriedei. Tomēr iespējams “virtuves filozofijai” ir svarīga loma padomju laiku intelektuālajā kultūrā un tā savā veidā iemieso nepakļaušanās varai paveidu, tātad brīvības izpausmi. Par ko nevar runāt uz ielas un darbā, to var pārspriest virtuvē. Raidījumā apskatīsim versijas par “virtuves filozofijas” izcelsmi, galvenajiem tematiem un lokālajām izpausmēm. Padomju mantojums ir klātesošs mūsu ikdienā, bieži vien formās, ko nemaz nepamanām. Tāpēc pārdomāsim, vai “virtuves filozofijai” ir vieta arī mūsdienu dzīvespasaulē un vai jaunā paaudze var apgūt šo kultūrspecifisko komunikācijas spēli. Raidījums top ar VKKF atbalstu.

Kā pāraudzināt filozofu?

Novembra sākumā raidījuma dalībnieki piedalījās performatīvā diskusijā Stūra mājā, kurā tika dramatizēti ievērojamo latviešu domātāju Paula Dāles (1889-1968) un Mildas Palēvičas (1889-1972) padomju laikā sarakstītās grēksūdzes (ar Nacionālā teātra aktieru D. Kažociņas un K. Reijera dalību). Mēs iedzīvinājām latviešu filozofu tekstus un rekonstruējām diskusijas, kas noteica Dāles un Palevičas akadēmisko nākotni. Performance tika ierakstīta audio failā, kura fragmentus atskaņosim raidījumā. Padomju laika grēksūdžu viens no uzdevumiem bija likt filozofiem kritiski pārdomāt savas iepriekšējās filozofiskās pozīcijas. Paškritikas nolūks bija ne tikai atzīt pieļautās kļūdas, bet arī iekļauties jaunajā padomju akadēmiskajā filozofijā. Savukārt komisijas locekļiem pēc grēksūdžu noklausīšanās bija jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi: ne tikai atpazīt, vai domātāji ir pareizi sapratuši jauno padomju filozofiju, bet arī - vai viņi tai patiesi tic? Raidījumā mēs pievērsīsimies šiem jautājumiem un mēģināsim noteikt kritērijus, kas ļautu izvērtēt - vai filozofs ir pārraudzināts un vai tas vispār ir iespējams? Raidījums ir tapis ar VKKF atbalstu un FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu. Raidījumu vada Andrejs Balodis, Andris Hiršs, Ainārs Kamoliņš.

Delēza gadsimts

Pēc garajām vasaras brīvdienām “Fono-Grāfs” jauno sezonu iesāk ar raidījumu par nozīmīgo franču filozofu Žilu Delēzu (1925–1995), kuram šogad apritētu 100 gadi. Mišels Fuko, kādreiz it kā jokojot, ir izteicies, ka 20.gadsimts būs pazīstams kā “Delēza gadsimts”. Iespējams viņš ir kļūdījies un Delēza gadsimts būs tieši 21.gs.  Raidījumā ielūkosimies Delēza filozofijas bagātīgajos apcirkņos un pārdomāsim viņa nereti radikālās un nepieradinātās domāšanas ietekmes un popularitātes iemeslus. Delēzs pats ir uzsvēris, ka viens no filozofijas uzdevumiem ir jēdzienu radīšana, tāpēc apskatīsim viņa filozofisko vārdnīcu, pievēršoties nozīmīgākajiem un aktuālākajiem Delēza konceptiem. Lūkosim noskaidrot, kas ir šizoanalīze (kopā ar F. Gvatāri radīts jēdziens), ķermenis bez orgāniem, asemblāža, vēlmju mašīna, virtuālais, intensitāte, afekts/percepts/koncepts u.c.  Atzīmējot filozofa apaļo jubileju, dažādi Delēzam veltīti pasākumi notiek arī Baltijas reģionā. Raidījuma veidotāju grupa septembrī viesojās Viļņā, Lietuvā, kur ar referātu piedalījās simpozijā “100 Years of Deleuze(ness)” un iepazinās ar lietuviešu delēzistiem. Pavisam drīz, no 8–10. oktobrim, Rīgā notiks Delēzam veltīta starptautiska zinātniska konference “Domāt ir notikt”, kur atkal dalību ņems daži no grāfiem. Jāatgādina, ka 2023. un 2024. gadā izdevniecībā Aminori tika publicētas Ž. Delēza Kino grāmatas (attiecīgi Kino 1 un Kino 2) Daces Līdumnieces tulkojumā un Andreja Baloža zinātniskajā redakcijā. Raidījuma laikā sazināsimies ar Rīgas Delēza konferences rīkotājiem, lai izjautātu par viņu plāniem un iecerēm, kā arī interesantākajiem gaidāmajiem viesiem un runām. Tāpat tiks prezentēts Fono-Grāfa jaunākais kulinārais video, kas speciāli veltīts Delēza tematikai un piedāvā konceptuālo “ķermeņa bez orgāniem” brokastu recepti.

Sarkanā profesūra

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas akadēmiskajā telpā iestājās intelektuālais vakuums. Vairums zinātnieku un mākslinieku bija devušies trimdā. Arī lielākā daļa Latvijas Universitātes akadēmiskā personāla bija pametusi valsti. Tāpēc jaunā vara izjuta nepieciešamību pēc pārbaudītiem, ideoloģiski drošiem kadriem. Jau 1921. gadā Maskavā bija izveidots Sarkano profesoru institūts, lai nodrošinātu padomju valsts augstākās izglītības sistēmu ar zinošiem marksisma-ļeņinisma speciālistiem filozofijā, ekonomikā, vēsturē un citās disciplīnās. Latvieši ne tikai studēja Sarkano profesoru institūtā, bet arī pasniedza – Jānis Stienis (1899–1937), kurš vadīja Staļinam privātas nodarbības filozofijā, bija viens no pirmajiem institūta docētājiem. Iepriekšējos raidījumos esam pievērsušies to filozofu likteņiem, kuri palika Latvijā pēc atkārtotās padomju varas nostiprināšanās. Šoreiz aplūkosim domātājus, kuri atgriezās dzimtenē, bija absolvējuši sarkano profesūru un kļuva gan par politiskās, gan akadēmiskās elites kodolu. Marksisms-ļeņinisms tika pasniegts ne tikai kā vienīgā, pareizā filozofiskā mācība. Tas bija pasaules uzskats, kas aptvēra visas dzīves sfēras, un sarkanās profesūras kadriem nenācās viegli izskaidrot, ka apolitiskas zinātnes nav. Zinātnieks vai nu sekoja marksisma-ļeņinisma atziņām, vai arī bija strādnieku šķiras ienaidnieks. Raidījumā pievērsīsimies dažām epizodēm no Staļina laika diskusijām Latvijas akadēmiskajā telpā, kas atspoguļoja dabaszinātņu un marksisma-ļeņinisma sadursmi. Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944–1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.