Fono-Grāfs

"Fono-grāfs"  atgriežas ētera viļņos pēc vasaras brīvdienām. Dažkārt raidījuma vadītāju uzmanību piesaista mākslas izstādes, kas izmanto filozofijas teorijas. Raidījumā mūsu sarunas atskaites punkts būs viena no šādām mākslas izstādēm. Šajā kontekstā mēs pievērsīsimies jautājumiem, kas ir interesējuši filozofus - kāda ir laika iedaba? Vai māksla tikai ilustrē teorijas vai arī tā spēj sniegt jaunu skatījumu? Kādas ir teksta un mākslas darbu saspēle? “Fono-grāfs”, līdzīgi kā daudzi filozofi, savos raidījumos bieži izmanto konceptuālus personāžus, kas ar savu klātbūtni spēj ilustrēt noteiktu skatījumu uz dažādiem problemātiskiem jautājumiem. Franču domātājs Žils Delēzs norāda, ka tie ir būtiski filozofijas rīki. Tomēr vai arī mākslā ir nepieciešams ieviest šādu konceptuālus personāžus, kā to dara mākslinieces? Šos un citus jautājumus raidījuma vadītāji risinās ar māksliniecēm Lieni Rumpi un Kristīni Daukšti, kas savā izstādē “Trokšņains gadījums maldīgā virzienā” eksperimentālās mākslas galerijā Pilot ir pievērsušās laika iedabas, termodinamikas un līdzīgai problemātikai.

1912. gada rudenī Rīgas intelektuālās aprindās valdīja nemiers. Visi runāja par jautājumu, kas šķita nekādi nav atrisināms. No roka rokā klīda tēmai veltītas brošūras un grāmatas. Aprindas bija sadalījušās divās pretējās, naidīgās nometnēs un problēma bija tik komplicēta, ka oponenti viens otru reti kad saprata, pārsvarā – pārprata. Lai konfliktu varētu ja ne atrisināt, tad vismaz ievirzīt konstruktīvākā gaisotnē, no Vācijas tika uzaicināts lietpratējs, kura uzdevums bija sniegt problēmas objektīvu izgaismojumu. Pirms viesa priekšlasījuma avīzēs jau priekšlaicīgi mierināja satrauktos rīdziniekus – eksperts nav propagandists, viņš nerunās “par” vai “pret”, bet gan izskaidros lietas būtību. Turklāt lektors sola to paveikt tā, lai pat tie, kuri nav iedziļinājušies jautājuma niansēs, varētu viegli saprast priekšlasījuma saturu. Mazās Ģildes zāle bija pārpildīta, kad publikas priekšā iznāca Greisfaldes Universitātes filozofijas profesors Johaness Remke (1848–1930). Sanākušie satraukti gaidīja, gaidīja un nesagaidīja. Profesors sniedza plašus vēsturiskus ievadus tematikā, sevišķi akcentējot jauno laiku nozīmi un tad īsi ieskicēja pēdējo gadu tendences. Priekšlasījums noslēdzās. Vīlusies publika izklīda. Kas bija satraucis vācbaltiešu intelektuālās aprindas Rīgā 20. gadsimta sākumā? Par ko priekšlasījumā runāja Remke un ko no viņa gaidīja publika? Šos un citus jautājumus lūkosim izgaismot raidījuma ietvaros. Raidījumu vada Ainārs Kamoliņš, Andrejs Balodis un Andris Hiršs.

Vēsture fragmentējas. Zemsvītru piezīmes, vēstules, nepabeigti manuskripti un dienasgrāmatas nokļūst vēsturiskās apziņas centrā, kamēr lielie stāsti aizslīd perifērijā. Sāk dominēt vienojošas paradigmas vakuums. Savulaik 20. gadsimta pirmajā pusē latviešu intelektuālajā telpā norisinājās diskusijas par nacionālu pasaules ainu. Dievturi sludināja latviskās reliģijas atdzimšanu, daži teologi tiecās latviskot baznīcu, arī filozofi ķērās klāt pie latviešu dvēseles analīzes. Pat zirjāņu domātājs Kalistrats Žakovs (1866–1926), kuru dzīves mutulis bija aizdzinis uz Latviju, paredzēja, ka latviešu nācijā mīt kāda īpaša potencialitāte. Šodien šie meklējumi var šķist kā mazliet naivas nacionālā romantisma atbalsis. Bet varbūt tie ietver kādu būtisku motīvu? 21. gadsimta sākumā vēsturnieks Fransuā Kisē publicēja darbu “Franču teorija”. Vēlāk pētnieki, meklējot jaunas vēsturisko pētījumu struktūras, ieviesa apzīmējumus ‘’itāļu teorija”, “čehu teorija”, “vācu teorija”, “krievu teorija”. Arī igauņu akadēmiķi vēsta par īpašu “igauņu teoriju”. Varbūt ir jālūko konstruēt “latviešu teoriju”, atgriežoties pie pārdomām par nacionālo pasaules ainu? Līdzīgā kārtā ir nepieciešams arī izjautāt teritorijas lomu teorijas veidošanās procesā. Viens no raidījuma veidotājiem šonedēļ ir devies intelektuālās kolonizācijas misijā uz ģermāņu zemēm un attālināti iesaistīsies sarunā, kurā lūkosim saprast latviešu teorijas izveides perspektīvas, akcentējot teritorijas jēdziena interpretācijas un pārdomājot psihoģeogrāfijas aspektus.

Radioraidījums Fono-Grāfs regulāri dodas ekspedīcijās, lai pētītu vietas, kurās ir dzīvojuši mūsu reģiona dižgari. Šoreiz mēs devāmies uz Lietuvu, lai ziemas tumsā apciemotu Nobela prēmijas lauretāta Česlava Miloša (1911-2004) dzimtās vietas. Viņš pats tās raksturo šādi: “Pretēji siltākās zemēs mītošo ļaužu uzskatiem daba šeit nav nedz vienmuļa, nedz melanholiska. Ja arī šo apvidu nevar saukt par kalnainu, tad par paugurainu jau nu noteikti, un, iespējams, šie pirmie vizuālie iespaidi manī radīja vēlāko neptiku pret līdzenumiem.” Lai arī dzimtās mājas nav saglabājušās, tomēr raidījums spēja vizuāli novērtēt klēti, kurā tagad ir kultūras centrs, gan arī paguraino apvidu. Atpakalceļš savukārt mūs veda caur Brunavišķiem, nelielu ciemu Bauskas apkārtnē, kur, saskaņā ar Džeksonu Poloku, ir dzimis pirmais abstraktā ekspresionisma mākslinieks Haimans Blūms (1913-2009). Kā zināms, tad abstraktais ekspresionisms bieži vien tika uzskatīts par vienu no avangardiem, ko ASV valdības dienesti izmantoja kā kultūras ieroci aukstā kara laikā. Reizē arī Česlava Miloša esejistiskā darbība bija vērsta pret totalitārismu. Raidījums mēģinās noskaidrot, vai ir kāds sakars starp Latvijā dzimušā mākslinieka un Lietuvā dzimušā esejista un dzejnieka dzīvēm?

Šīs nedēļas raidījums būs 100. “Fono-Grāfa” vēsturē. Aicināsim klausītājus pakavēties atmiņās par nozīmīgākajiem “Fono-Grāfa” sižetiem, stāstiem un varoņiem, atskatīsimies gan uz paveiktajiem darbiem, gan radošajām neveiksmēm. Dzīvajā ēterā veidosim labāko raidījumu topu, kā arī teiksim pateicības vārdus visiem, kuri mūs atbalstījuši un iesaistījušies satura un formas veidošanā. Tiesa, vērīgākie klausītāji ievēros, ka mūsu mājaslapā gluži nav noklausāmi 100 raidījumi. “Fono-grāfs” raidījumus ir veidojis arī ārpus studijas telpām - pie Brīvības pieminekļa Dziesmu un deju svētku laikā, Labadaba festivālā un citur. Tāpēc atsevišķi raidījumi ir zuduši šīs planētas iedzīvotājiem un gaismas ātrumā ir devušies kosmosā. Raidījumos esam aplūkojuši teorijas par mirušiem dižgariem, kas orbitē ap Saules sistēmas planētām. Tāpēc viņi ar laika nobīdi varēja noklausīties mūsu raidījumus un izdarīt savus secinājumus par “Fono-grāfa” saturisko pusi. Vai tie ir mums labvēlīgi vai arī kritikas piepildīti? Atbildi uz jautājumu mēģināsim uzzināt jubilejas raidījumā.